kā sērga barā - man arī vajag būt šeit un tagad; es nevaru iekļauties 140 rakstu zīmēs tviterī. reizēm prasās sevi izlikt ''uz papīra'' (mūsdienās tas vairs nav ar pildspalvu skaisti rakstīt uz papīra lapām). es esmu par slinku, lai ar roku rakstītu. datorus ražo, lai palīdzētu cilvēkiem, tikai jāmāk pareizās devās sev to iešļircēt, jo pārdozēšana kaitē mūsu organismam. tikko vismaz divdesmit reižu spiedu ''b'', lai sameklētu sev tīkamu dziesmu vinampā un apstājos pie Annie Lennox - No more I love you's - cik patīkami. vot vot - ''language is leaving me''. tiešām apstājos, ieklausījos. nav vārdu, kurus pašlaik drukāt. ķeros atkal klāt.
es vēl šodien domāju par vakardienu. arēnā bija Maksima Galkina koncertšovs, šoreiz man bija jāstāv pie sektora 105 (strādāju arēnā kā persona, kura palīdz arēnas apmeklētājiem ar vietu ierādīšanu un uz interesējošu jautājumu atbildēšanu). darba stundas pagāja mierīgi un bez starpgadījumiem (par to es brīnos). pēc trešā aicinājuma zvana ieņemt savas vietas, gandrīz visi koncerta apmeklētāji bija savās vietās. kad pats Maksims uzstājās, neviens nenesās panikā uz savu vietu un neburkšķēja, ka netiek garām citiem un vēl visa rinda murmima, nu nekā tāda tiešām nebija! tas mani ļoti pārsteidza (kā manas krievu valodas zināšanas). pēc darba braucu uz centru ar trešo trolejbusu. šoferītis mierīgi brauc, es klausos mūziku, kas mani nomierina un pūšu burbuļus ar košļājamo gumiju un pamanīju, ka nokaitināju vienu vīrieti. es jutu, kā man iekšas dreb, jo notikumi kinoteātrī iespaidojuši, tomēr es PAR spīti pūšu un vēroju viņa draudošos skatienus uz mani. zinu, ka tas bija ļoti rupji no manis, bet man kā par spīti gribējās pūst un spridzināt pēc iespējas skaļāk. tuvojoties savai pieturai, pamanīju, ka viņš ar turpat kāps ārā. kad es ātri izkāpu, ātrā riksītī gar Mildu slīdot, gāju uz mājām. izdomāju, ka nekaitināšu cilvēkus ar to, jo sazin kas var notikt. Melanie C - Never be the same again.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru